Psiholoģiskā izpratne par nāvi

Nāves tēma psiholoģijā patiešām aizņem unikālu un svarīgu vietu. Jau no paša XIX gs. sākuma, kad psiholoģija tikai formējās kā zinātniska disciplīna, tā pievērsās nāves izpētei, jo tā sevī ietver cilvēces pieredzes fundamentālu aspektu, kas cieši saistīts ar eksistences jautājumiem – bailēm, zaudējumu un dzīves jēgu.

Nāve izsauc plašu emociju spektru un reakcijas, no bailēm un noliegšanas līdz pieņemšanai un saprašanai, un šīs rekacijas var spēcīgi variēt atkarībā no individuālām pārliecībām, kultūras kontekstiem un personiskās pieredzes. Psihologi interesējas, kā cilvēki saprot un uztver domu par nāvi, kā viņi tiek galā ar tuvinieka zaudējumu, kā nāves bailes ietekmē uzvedību un lēmumus. Starp neskaitāmām koncepcijām saistītām ar nāvi, kuras piedāvāja psihologi, var izcelt nedaudzus svarīgākos virzienus.

Zigmunds Freids un teorija par neapzinātām bailēm no nāves

Zigmunda Freida koncepcija par neapzinātām nāves bailēm, ieņem centrālo vietu psihoanalīzē un ietver sevī dziļus cilvēka psihes pētījumus. Freids apgalvoja, ka bailes no nāves ir pamats cilvēces eksistencei, un strādā zemapziņas līmenī, ietekmējot cilvēka uzvedību un lēmumus. Šīs bailes var parādīties dažādos aizsargmehānismos un neirotiskos simptomos, bieži pašam indivīdam pat neapzinoties.

Tāpat Freids pasvītroja saikni starp seksuālo instinktu un bailēm no nāves, uzskatot seksualitāti kā līdzekli, pārvarēt nāves bailes caur dzimtas turpināšanas instinktu. Viņš redzēja seksuālajās vēlmēs tiekšanos uz dzīvi un pretestību instinktīvām nāves bailēm.

Daudzos savos vēlākajos darbos, Freids ienesa Erosa ( dzīves instinkts) un Tanatosa (nāves instinkts) koncepciju. Viņš uzskatīja, ka šie divi spēki, cilvēka psihē,  atrodas pastāvīgi nepārtrauktā konfliktā. Kur Eross simbolizē tiekšanos uz dzīvi, radošumu, konstruktīvu aktivitāti, bet tajā pašā laikā Tanatoss pauž centienus iznīcībai un beigu galā nāvi. Šis konflikts, pēc viņa ieskatiem, spēlē noteicošo lomu personas uzvedībā un izaugsmē.

Tajā skaitā, Freids paplašināja savas idejas arī kultūras līmenī, uzskatot, ka reliģija, māksla un citi kultūras aspekti, kalpo, lai atvieglotu un regulētu sabiedrības napzinātās bailes no nāves. Viņš redzēja kultūras izpausmēs paņēmienus, ar kuru palīdzību, nepiespiesti nodarbojoties, ļaudis var apstrādāt savas neapzinātās bailes un vēlmes.

Visumā, Freida idejas par neapzinātām nāves bailēm, ienesa jaunu, ievērojamu bagātību izpratnē, kā šīs bailes ietekmē cilvēka psihiku un uzvedību. Šīs teorijas turpina apspriest un attīstīt arī mūsdienu psiholoģijā un psihoanalīzē, dodot vērtīgu instrumentu cilvēciskās apziņas un zemapziņas aspektu izpētei.

Ēriks Ēriksons un psihosociālās attīstības stadijas

Ēriks Ēriksons, savā personības attīstības teorijā, pievērš īpašu uzmanību vecumam kā cilvēka dzīves cikla noslēdzošajai stadijai. Šī stadija, kura iestājas pēc 65 gadiem un turpinās līdz dzīves beigām, iezīmējas ar dziļām pārdomām par pagājušo dzīvi un tās jēgas novērtēšanu. Ēriksons uzskatīja, ka cilvēks šajā periodā apdomā savus sasniegumus un neveiksmes, izsver savu ieguldījumu tuvinieku un sabiedrības dzīvē, un ideālajā variantā, paliek apmierināts ar savu dzīves gudrību.

Pamatkonflikts šajā stadijā ir starp jūtām “ego integritāte”  un  “izmisums”. Ja cilvēks veiksmīgi atrisina iepriekšējo stadiju konfliktus, viņš ir spējīgs sasniegt “ego integritāti”, kas nozīmē savas dzīves pieņemšanu visos tās aspektos. Šis stāvoklis tiek raksturots, kā piepildīts ar apmierinātības jūtām par nodzīvotajiem gadiem, lepnumu par saviem sasniegumiem, un dvēseles mieru nāves neizbēgamības priekšā. Integritāte ego, ietver sevī apziņu, ka katrs notikums, katra izvēle un katra pieredze ir formējuši unikālu dzīves ceļu.

Pretsvarā Integritātei stāv izmisuma sajūtas, kad cilvēks atskatoties uz savu dzīvi, redz tajā vairāk nožēlas nekā sasniegumu. Tas ietver sevī apziņu par zaudētām iespējām, neizpildītiem solījumiem un nepiepildītiem sapņiem. Tādā stāvoklī, cilvēks var izjust bailes no nāves, kā arī apjausmu, ka laiks pārmaiņām un jauniem sasniegumiem ir neatgriezeniski pazaudēts.

Ēriksons apgalvo, ka veiksmīga šīs stadijas pārvarēšana, ved pie gudrības, kura ir ne tikai priekšnoteikums dziļai dzīves izpratnei, bet pieļauj iespējas skatīties uz to kā nedalāmu un pabeigtu procesu. Vecums, saskaņā ar viņa teoriju, kļūst, ne vienkārši, par beigu gaidīšanas periodu, bet pārdomu, pieņemšanas un saprašanas laiku, kas iedod dzīvei dziļu un pabeigtu jēgu.

Elizabete Kīblere-Rosa un izpratne par pieciem skumju posmiem

Modelī par pieciem skumju posmiem, kuru izstrādāja Elizabete Kīblere-Rosa, aprakstīts emocionālais process, kuru cilvēki pārcieš, sastopoties ar personīgo vai tuva cilvēka nāvi. Šis modelis ir kļuvis par pamatu izpratnei par ciešanu dinamiku, un ietekmē psiholoģiskās palīdzības pieeju tiem cilvēkiem, kuri pārdzīvo zaudējumu.

Saskaņā ar Kībleri-Rosu, pirmā stadija – noliegums, kad cilvēks nevar vai arī negrib pieņemt notikušo. Tas ir sava veida aizsargmehānisms, kurš palīdz mīkstināt zaudējuma pirmo sitienu. Kad realitāte sāk iekļūt apziņā, parādās naids – spēcīga emocionāla reakcija, kura var tikt virzīta gan uz āru, gan sevī.

Pēc tam pienāk kaulēšanās stadija, kad cilvēks mēģina atrast paņēmienu, kā izmainīt notikušo vai arī kā atlikt tā sekas. Tas var izpausties lūgšanās, solījumos, vai arī mēģinājumā slēgt  “darījumu”  ar Dievu vai likteni. Tomēr, kad kļūst skaidrs, ka zaudējums ir neatgriezenisks, seko depresijas stadija – dziļu skumju laiks un zaudējuma lieluma pilnīga apzināšanās.

Noslēgumā iestājas pēdējā stadija – pieņemšana. Šajā etapā cilvēks samierinās ar notikušo. Pieņemšana nenozīmē sāpju pilnīgu izzušanu un cilvēka atgriezšanos iepriekšējā dzīvē, bet tā atver ceļu jaunam nākotnes redzējumam, kurā zaudējums kļūst par dzīves pieredzes daļu.

Elizabetes Kībleres-Rosas sēru stadijas modelis ir svarīgs izpratnei par sarežģītajām emocijām, kas saistītas ar zaudējumu, tas parāda, ka šie pārdzīvojumi ir normāli un dabīgi. Viņa palīdz cilvēkiem un profesionāļiem psiholoģijas laukā, atzīt un cienīt, individuālo sērošanas procesu, nodrošinot atbalstu un sapratni cilvēkam grūtajā laikā.

Nāves šausmu kontroles teorija

Nāves šausmu kontroles teorija (TMT) – tā ir mūsdienu psiholoģijas teorija, balstīta uz amerikāņu kultūras antroploga Ernesta Bekera darbiem, un aprakstīta viņa grāmatā “Nāves noliegšana”. Atsaucoties uz šo teoriju, daudzi cilvēka uzvedības aspekti, ieskaitot kultūras sasniegumus un sociālās struktūras, motivēti ar dziļi ieaugušām neapzinātām bailēm no nāves. Viņš secināja, ka cilvēka darbības dzinējspēks, galvenokārt, ir neapzināti centieni noliegt un pārvarēt savu mirstību.

Pamatideja TMT ir tajā, ka cilvēka zemapziņa apzinās savas nāves neizbēgamību, kas apziņā rada potenciālu paralizējošu teroru. Lai tiktu galā ar šo teroru, cilvēki attīsta dažādus psiholoģiskos mehānismus un kultūras konstrukcijas. Viens no pamatpaņēmieniem  vadīt šīs bailes ir pakļaušanās  pasaules kultūras uzskatiem, kuri iedod dzīvei jēgu, kārtību un pastāvību. Šie pasaules uzskati var iekļaut sevī reliģiskas pārliecības, nacionālistiskas ideoloģijas vai pakļaušanos noteiktām vērtību sistēmām.

Turklāt TMT apgalvo, ka tiekšanās uz pašvērtējumu un pašcieņu, ir viens no kaujas paņēmieniem, cīņā ar savām bailēm no nāves. Augsta statusa iegūšana kādā no sociālajām grupām, kultūras standartu izpildīšana, personīgo mērķu sasniegšana var palīdzēt indivīdam justies kā vērtīgam sabiedrības loceklim, kas savukārt palīdz samazināt nemieru par savu izbeigšanos.

Nāves šausmu teorija (TMT) palīdz izskaidrot, kādēļ cilvēki tik stipri piesaistīti savas kultūras pārliecībām un bieži naidīgi reaģē uz tiem, kas apstrīd viņu uzskatus. Tāpat tas ir saistīts ar sajūtām, ka ikviens svešs pasaules uzskats jāuztver kā drauds personīgajai stabilitātei un spējām, tikt galā ar bailēm no nāves.

Visumā, TMT piedāvā dziļu ieskatu par cilvēka psihi un sociālās struktūras motivējošiem spēkiem, izceļot, cik svarīgi izprast nāvi, lai saprastu dzīvi.

Noslēgums

Visas šīs un citas koncepcijas ir svarīgas mūsu laikabiedriem, tāpēc, ka tās palīdz labāk izprast gan personīgo attieksmi pret nāvi, gan arī citu cilvēku uzvedību. Turklāt tās nodrošina psiholoģisku ietvaru, zaudējuma apzināšanai un skumjām, kā arī pārdomām par dzīves un nāves jēgu.

Augstāk uzskaitītās psiholoģiskās doktrīnas, kuras izstrādājuši tādi zinātnieki kā Zigmunds Freids, Ēriks Ēriksons, Elizabete Kīblere-Rosa, un ir izplatītas nāves šausmu teorijā, spēlē vadošo lomu, nāves būtības izprašanā un zaudējuma pieņemšanas  procesā mūsdienu sabiedrībā. Tās palīdz gan atsevišķiem cilvēkiem, gan sabiedrībai kopumā, labāk apzināt un saprast nāves un dzīves dažādos aspektus.

Freida pārdomas par neapzinātām bailēm nāves priekšā, atklāj, kā dziļi iesakņojušās neapjaustas bailes, var veidot cilvēka uzvedību. No citas puses Ēriksons akcentē uzmanību uz vecumu, kā pārdomu laiku par nodzīvoto dzīvi, stimulējot daudz dziļāku procesa izpratni saistītu ar novecošanu un nāvi. Elizabetes Kībleres-Rosas sērošanas modelis pasniedz vērtīgu instrumentu, lai izprastu emocionālos etapus caur kuriem cilvēks iziet sērošanas procesā, tai laikā, kad nāves šausmu teorija atklāj, kā nāves bailes motivē daudzus aspektus cilvēces kultūrā un uzvedībā.

Šīs teorijas ir ļoti svarīgas mūsdienu cilvēka dzīvē, jo tās pasniedz ietvaru zaudējuma izprašanai un apstrādei, palīdz uztvert nāvi kā nedalāmu dzīvības daļu, kā arī veicina uz padziļinātām pārdomām par dzīves un nāves jēgu. Tās māca cilvēkus vairāk apzināt savas reakcijas un attieksmes, kā arī piedāvā psiholoģisku instrumentu, darbam ar personīgām un kolektīvām traumām. Gala rezultātā, šīs koncepcijas dod ieguldījumu vairāk nobriedušas un apzinātas attieksmes attīstībā, cilvēkam pret savu dzīvi, apkārt esošiem ļaudīm un sabiedrību visumā.