Kapu pieminekļi uzraksti - epitāfijas

Paņem līdzi saules glāstu,
Ko tev draugu rokas liek,
Lai tev, smilšu klēpī dusot,
Mazu brīdi siltāk tiek.

Gari sāpju dienas, gan saules rīts,
It viss tiek klusi zemē tīts.

Virs galvas priedes
Teic vārdus dziesmai
Iesāktai un nepabeigtai,
Teic ardievas dzīvei – aizejošai.

Tā aiziet mūsu mīļie.
Aiziet no ikdienas rūpēm
Mierā un klusumā prom.
Paliek vien dvēseles gaisma...

Nu mūžs ir noslēdzies,
Stāv ozols pagalmā un skatās,
Kā aiziet tēvs caur vārtiem
Savās mūža takās.

Mūža vakars krēslas spārniem
Tumsu auž un zvaigznes dedz.
Un pār gadiem aizgājušiem
Lielais miersnu sagšu sedz.

Uz mūžu mūžiem
Kāda dziesma irst.

Kur vārdus rast, kas būtu
mierinājums.
Kad cilvēks zemes klēpī dusēt
steidz,
Kad negaidot ir pārrauts mūža
gājums
Un ardievas tik daudz kam
jāpateic.

Tēva padoms, tēva mīla
Mūžam sirdīs nezudīs.

Tie savādi skumīgie mirkļi...
Tad palīdzēt var tikai viens,
Ja kādu atmiņu gaišu
Paliks atmiņu kāši,
Atspulgi no nebeidzamajiem
darbiem,
No mirkļiem, prieka pilniem.
Un no mirkļiem skarbiem.

Trīs saujas vasaras, dzimtenes
vasaras
Aizsaules dārzos vēl gribētos
rast...
Raudiet par liepu, kam nolauzta
pazare,
Mani vairs ievainot nespēj nekas.

Ēna laba, ēna laba,
Kas ēnā maizi dos?
Māte laba, māte laba,
Kas mūžam māti dos?
Tajās lapās,
Ko mūžības vēji nu šķirsta,
Paliek cilvēka mūžs.

Mana ēna vēl silta.
Pavisam nesen te biju.
Tukšums vēl pilns.
Klusums vēl skaļš.

Kas bijis reiz.
Tas nebūs vairs nekad,
Tas pavasars...
Tas brūkleņzieds...
Tas cilvēks...

Mūsu māja nepaliek tukša.
Tur tauriņi ziemo.
Un trauslos puteņa sapņos
Pie viņiem puķes nāk ciemos.

Šalkšu kā vējš tajā birztalā,
Skanēšu putnu dziesmās -
Atmiņas mirdzēs kā pavediens.

Asaras kā vēlas lāses
Dvēselē līst un līst.
Mātes Mīlestība glāsta
Vakar, šodien, rīt.
Tā paliek mūsos -
Tai nāve netiek klāt.

Tavas takas vienmēr būs salnā,
Un mums sirdi neatstās nakts.
Kopš tā brīža baltsmilšu kalnā,
Mīļais bērns, kad tiki Tu rakts.

Viss satīts nu kamolā ciešā,
Kur katrai dienai mezgls siets.
Tā pavediens tinies no dienas dienā,
Līdz mūžības slieksnis sniegts.

Vismelnākā šķiršanās stundā
Par ēnu, kad pārtop glāsts,
Tēt, tie esam mēs, kuros tālāk,
Nu skanēs tavs dzīvības stāsts.

Nu pilna krūze, pilna dvēsele
Ar gadiem ilgi sakrāto.
Nu es jums nestu, es jums dotu,
Bet nevaru vairs pacelt to.

Sirds nepukst vairs.
Bet tai vēl bija skanēt
Un acīm mirdzēt, dzīvi vērojot.

Ir tumsa nodzēsusi silto liesmu,
Vēl grūti aptvert to, cik zudums
liels.

Rokas, kas milēja darbu,
gurušas,
Sirds, kas vēlēja labu, nu
atdusas.

Cilvēka mūžs ir līdzīgs koklei.
Pārtrūkst stīga, un viss paliek
kluss.

Tu – saules ceļš
un labā avots biji,
kam, rimstot tecēt,
mūsu sirdīs paliek
joprojām mīlestības
vilnis balts.

Vairs tikšanās gaišuma nebūs.
Ir atdots un paņemts viss.

Kam, tētiņ, tālu gāji,
Kā saulīte norietēji?
Mums pietrūka mīļu vārdu,
Tava gudra padomiņa.
To melno sāpi svešam neizstāstīt,
To bēdu nepacelt, kas sirdi spiež.

Noriet saule vakarā,
Sidrabiņu sijādama;
Aiziet dusēt māmuliņa,
Baltā smilšu kalniņā.
Kas manai māmiņai
Šovakar cisas taisa?
Veļu māte cisas taisa,
Zīda klāja paladziņu.
Aizgāja tālāk pār laukiem,
Kur rudzus kā gaismu sēja.
Gribēja vārpu līdz paņemt,
Roka noslīga... nevarēja.

Jau atkal viena zvaigzne
Tur augšā šonakt dziest.
Sirds, visu atdevusi,
Beidz priecāties, beidz ciest.

Paņem līdzi saules glāstu,
Ko tev draugu rokas liek,
Lai tev, smilšu klēpī dusot,
Mazu brīdi siltāk tiek.

Šīs atmiņas ir saules gabaliņi,
kas visam mūžam nerimst
gaismu dot.

Tikai atmiņas klusas
Kā mīļi un zināmi soļi
Pālicējiem visu mūžu skan
blakus.

Nav tādu vārdu, ar ko izsmelt
bēdas
No sirdīm, kas sāpēm pielijušas.

Viena es dusēšu saldi,
Ne vairs jauna, ne veca,
Uz ziedošās mūžības pleca.

Tavi vārdi, mīļais, dzīvos tālāk,
Kokos šalks, par putnu balsīm
kļūs.
Neapklusīs nebūtības gālēs,
Kamēr dzīvība uz zemes būs.

Tikai klusa sāpe sirdī,
Ilgi vēl pēc tevis sauks.

Tu savā dvēselē sien

Tāds dīvains klusums šodien
priedēs,
Tur dzenis serdei laukā sāpi kaļ…

Cik grūti ticēt, ka nekad vairs
dzīvē
Mums neiznāks ar tevi parunāt,
Un tavu smaidu vienkāršu un
siltu
Mums vajadzēs tik sirdīs
saglabāt.

Katram skrejceļam,
Ko veicam savā dzīvē,
Ir taisne pēdējā, un – tas ir viss,
Paliek zeme,
Draugi, mīlestība,
Un priedēs vējš, no ceļa piekusis.

Domas sāp. Un neatstājas.
Domām šonakt gala nav.
Akli logi. Tukša māja.
Tumsā balta svece raud.

Daudz darbiņi padarīti,
Daudz solīši iztecēti,
Lai nu mīļi Zemes māte
Pārklāj savu seģenīti.
Nevar pazust tas, ko mīli,
Nezūd darbs, kas krietni veikts.
Tai nāve netiek klāt.

Skan tava šūpļa dziesma krūtīs.
Tā katrā dzīves solī man ir klāt,
Skan priekos, bēdās, kad ir grūti,
Skan sirdī man, ak, mīļā, labā
māt…

Skan tava šūpļa dziesma krūtīs.
Tā katrā dzīves solī man ir klāt,
Skan priekos, bēdās, kad ir grūti,
Skan sirdī man, ak, mīļā, labā
māt…

Ar mūžiem tāpat kā ar svecēm -
Deg, kamēr nenopūš vējš.

Jel neraudiet – mans sāpju ceļš ir
galā,
Es upei melnajai nu pāri jau…
Es dusu klusā, aizmigušā salā,
Kur ciešanu un sāpju vairāk nav.

Ir zaudējumi, pie kuriem nepierod,
Kurus nekad neaizmirst,
Lai gudrais prāts saka ko
sacīdams,
Sirdij ir savi iemesli,
kas prātam nepieejami…

Kur nu liksim siltos vārdus,
Ko tev teicām, māt,
Ja tu tagad klusi, klusi
Aizej projām – mūžībā?

Saule jau nenodzisa,
Palika arī pasaule visa.
Tikai cilvēks gāja,
Projām gāja uz zemes mājām.

Kad acs ar asarām pielijusi,
Nāc, Dievs, mums mieru sirdī liet.

Vakars lielu mieru,
Kā vēsu palagu klāj…

Tēt, miris esot tu...
Tam ticēt grūti,
Jo tava balss, ik vārds vēl ausīs
skan.

Vismīļākais ir mātes vārds,
Kas atdus zemes klēpī vēsā.

Tu katram viena, tikai viena,
Kurai kā pie saules bērni turas
klāt.
Tāpēc ir tik grūti, skujām birstot,
Uz mūžu zemei tevi atdot, māt!

Lēna, lēna šodien gaita,
Neatnākšu ciemos rīt.
Pāri mīlai, pāri sapņiem
Dzimtās zemes smiltis krīt.

Kaut nekad vairs neatnāksi
Savā sētā ciemoties,
Tiem, kas tevi mīlējuši,
Tava gaisma līdzi ies.

Dzied tālā dārzā putns,
Tas tevi vārdā sauc,
Tas paņem tavu sirdi
Un tālu projām trauc.

Kaut es būtu māmuliņu
Caur zemīti dzirdējusi,
Es ietītu viņas vārdus
Villainītes stūrītī.
Klusiem soļiem māmuliņa
Mūžam durvis aizvērusi,
Ne vārdiņa nebildusi,
Skumjas sirdī atstājusi.
Ir sāpe, kas sirdī,
Ir sāpe, kas zemē,
Ir sāpe, kas debesīs
Kliedz.
Un atmiņas ziedēs ap viņu
Baltas kā ābeles.

Ardievu, māmiņ, galā tava cīņa.
Tavs bezgalīgo darba dienu mūžs.

Nav vairs ne ceļu, ne ilgu...

Es nekā vairāk nesacīšu
Kā tikai vienu, proti -
Man tur debesīs ir viena kaija.
Kaijiņa. Balta ļoti.

Pār tevi smilšu klusums klāts.
Vien paliek atmiņas
Un tava mūža stāsts.

Kā lauzti zari rokas klēpī krīt,
Nav mīļo plecu, ap ko viņas vīt.

Kas visam mūžam
Nerimst gaismu dot.

Mūžam saule, mūžam mēness,
Ne mūžam mūs tētiņš;
Noriet saule, uzlec mēness,
Mūs tētiņš nepārnāks.
Kad vakars dzēš staru lāpas
Un sasaucas mežs ar jūru
Caur vētru par likteni sūru -
Noliecas priede šmauga
Savās vientuļās ilgās pēc drauga.

Viena mūža ir par maz!
Viena mūža nav vēl gana.
Visu sasniegt, veidot, post, –
Šajā dzīvē sirdij manai
Desmit mūžu gribētos.

No mūža kamola pa dzijai attinusi,
Iet tālus ceļus vecmāmuļas sirds.

Ievu ziedi nobirst klusi,
Māmulīte aizmigusi, -
Baltā smilšu palagā
Savu dzīvi satinusi.

Daudz dārga,
Bet ne visu pārklāj smilts...

Pār tavu sirdi un darbīgo mūžu
Zemes māte nu villaini segs.

... skumjas
starp rudens dzeltenām lapām
Uz pēdējām asterēm krīt.
Skumjš ir atvadu lietus
Pat tad, kad saule spīd.

Tāda tu esi, rudens diena,
Bērzu loki, - un vētrām līdz
Atkal aizlido lapa viena,
Bieza un tumša aug miglas siena,
Lietus asaras plakstos trīc.

Tā atnāk vakars,
Gaita iet pret rietu,
Un tavās pēdās asaru rasa birst.

Ceļi tik īsi, bezgala īsi,
Garas, tik garas uz turieni kāpes.
Viena klusuma tagad būs vairāk,
Vienas nepārsāpamas sāpes.

Zeme, tev šodien
Viens ceļinieks vairāk...

Uzpūš vējš un pārrauj sveces mūžu,
Aust diena un pārrauj zvaigznes mūžu,
Krīt zvaigznes un pārrauj cilvēka mūžu.

Vai tie mākoņi piekusuši,
Vai Tu aiz mākoņiem, māt,
Varbūt dievkoka tumšzaļā zarā
Vēl ar Tevi var parunāt…

Ir apklusuši soļi.
Vien paliek mīlestības gaišais
stars.

Noriet saule vakarā,
Meža galus zeltīdama:
Nolīkst klusi sirmā galva,
Saules ceļu aiziedama.
Paņem līdzi saules glāstu,
Ko tev draugu rokas liek.

Veļu laikā veļu ceļu saltu
Nolēmusi māmulīte iet,
Atstājot kā mežābeli baltu
Mūžu, lai tas bērnos tālāk zied.

Visi koki līdumā,
Ābelītes vien navaid;
Visi radi istabā,
Māmuliņas vien navaid.
Sirds nesaprot.
Kam pēkšņi apdzisuši
Tava diena.

Ir klusums,
Kas pasaka vairāk par vārdiem…

Vēl bija jādzīvo,
Vēl jāskata bija daudzu dienu
spožums
Un klusās naktīs sapņiem
jāļaujas.
Vēl daudz bij ņemams, dodams,
mijams,
Bet stunda nolikta bij dvēselei,
Kad mieru rast.

Man palikuši tavi vārdi,
Man palikusi tava sirds.
Un liekas, ka ikvienā zvaigznē
Vēl tavas acis pretī mirdz.

Paliek balta ziedu taka,
Rudens zelts zem kājām bērts,
Un no dziļas laimes akas
Pasmelts tik, cik atvēlēts.

Tavs vārds ir dzīvs,
Un saviem bērniem
Atmiņā tu dzīva.

Cik grūti noticēt, ka nekad vairs
dzīvē
Mums neiznāks ar tevi parunāt,
Un tavu smaidu, vienkāršu un
siltu.
Mums vajadzēs tik sirdī saglabāt.

Pārtrūka stīga, apklusa dziesma,
Apdzisa zvaigznes, saira sapņi,
Viss tas notika pēkšņi un strauji,
Pielija sāpju un asaru trauks.

Dārzā novīst zieds pēc zieda,
Cilvēks aiziet viņiem līdz.
Un bezgala skumjš un vientuļš
Kādā mājā atnāk rīts.

…varam skaitīt un pārskaitīt
un sajust, kā garām skrien dienas –
pēc vasaras smaržojošas,
un dzirdēt, ka naktis
kā sudraba dālderi krīt.

Paliks tavs darbīgais gājums –
Tik auglīgu mūžu neizdzēš riets.
Caur kokiem un bērniem būs
turpinājums
Tai saulainai gaitai, ko beidzi tu
iet.

Skaudrā liesma neapdzisīs,
Degs un degs un naktis gaismos,
Un tādas aizmirstības,
Kura spētu Tevi aiznest.

Manas dienas -
Ieaugušas rudzu ziedos.
Saulē sasprēgājušas,
Mērcējušas lietu.
Vai tad viegli
Manas dienas zibējušas?
Bet...
Labiem cilvēkiem tas labu
gribējušas.

Kaut pa vistālāko ceļu
Viena aizgāji māt,
Es vienmēr būšu Tev līdzās,
Tu vienmēr būsi man klāt.

Šķitu savu māmuliņu
Madarās aizgājušu:
Nu atradu ganīdama
Zem zaļām velēnām.
...It nekur uz kredīta
nav dabūjams saulrieta sārts,
Laba sirds, īsta mīlestība
un laba cilvēka vārds.

Cik pasacīts tev, tik ir.
Nu sarunāties ar tevi
Būs – klausīties pašam sevī
Un atmiņu lappuses šķirt.

Ardievu, māmiņ, galā tava cīņa.
Tavs bezgalīgo darba dienu mūžs.

Daudz mūžā strādāts, ciests,
Daudz citu labā ziedots.
Pār lieliem tālumiem ceļš vijies.
Šai zemē, šai saulē,
Še atnācu viesoties:
Viņa saule, viņa zeme,
Tā visam mūžiņam.
Nolīst asara, sažņaudzas vaigs,
Pienāk nesauktais ardievu laiks.